Katru gadu cenšamies nofilmēt dažu minūšu garas filmiņas ar ģimenes pasākumiem vai interesantām situācijām. Par nofilmētā materiāla apkopošanu un glabāšanu atbildīga mamma. Līdz pat 31. decembrim parasti neviens cits šīs filmiņas nav redzējis. Pirmizrāde notiek Vecgada vakarā, kad mēs visi kopīgi atsvaidzinām atmiņu, skatoties, kas ar mums noticis visa gada garumā. Tas ir ļoti interesants un jautrs pasākums. Šo Vecgada tradīciju aizsākām 2007. gadā.

Īsti vairs neatceros, bet šķiet, ka  2007. gada vasarā, pastaigājoties pa mežu, mums iepatikās viena maza eglīte. Kopš tā laika ik gadu 31. decembrī (gan lietū, gan sniegā – kā nu kuro gadu sanāk) mēs dodamies līdz eglītei, lai to izrotātu. Ja pirmajos gados eglīte bija mazāka par bērniem, tad tagad tā jau pāraugusi tēti.

Pie eglītes dedzinām brīnumsvecītes, šaujam plaukšķenes un sildamies, dzerot karstu tēju.

Turpinājums ...

Mūsu ģimenei jau kopš 1994. gada ir jauka tradīcija - reizi gadā (vēlams kāzu jubilejā) foto salonā nobildēties. Gadiem ritot, bildes krājas, un ik pa laikam ir interesanti pārlapot nu jau vēsturisko ģimenes fotoalbumu.

Bez ģimenes fotoalbuma lielu plaukta daļu aizņem abu bērnu fotoalbumi. Tos regulāri papildinu ar jaunām fotogrāfijām, pie katras pierakstot komentāru. Bieži vien, kad bērniem uznāk nostaļģija pēc vecajiem, labajiem laikiem, viņi savāc lielo albumu čupu un tos pāršķirsta. Vēl joprojām uzskatu, ka bildes albumā ir pārskatāmākas nekā tad, ja tās aplūkotu uz datora ekrāna.

Divi fotoalbumu debeskrāpji.

Tā kā brālis ir jaunāks, viņa fotoalbumu čupa ir mazāka.

No manas bērnības saglabājies raibs vilnas lakatiņš, kas mūsu ģimenē tiek dēvēts par burvju lakatiņu. Līdzko kādam sāk sāpēt kakls, ap to tiek apsiets šis lakatiņš. Nezinu, vai lakatiņam patiešām ir kāds spēks, bet bieži vien nākamajā dienā kakla sāpes mazinās vai pat pāriet. Nostrādā tāds kā placebo efekts.